desmit zem nulles. Mēģinājumi ar vakuumu, mēģinājumi ar siltumu, ar gaismu, ar elektrību un magnētiem. Reizēm viņa uzbūvē aparātu gandrīz skapja lielumā. Tikai vienai vai divām reizēm. Iedarbina to, pieraksta skaitļus un jauc atkal ārā.
Kad Aņa bija pastāstījusi par saviem darbiem, kā trešais stāstīja astronoms Serjoža. Viņš parasti cēlās agrāk par visiem, manījās jau aizskriet pirms brokastīm un sēdēja pie teleskopa neēdis līdz pašām vakariņām. Viņš pat nocēla telefona klausuli, lai darbā viņu netraucētu.
Serjožas teleskops atradās nevis mājās, bet observatorijā. Tas bija ierīkots pajumtē, lai saule nesakarsētu, bet ēnā uz Mēness ir mūžīgs aukstums un tumsa. Atmosfēras tur nebija, un Serjoža sēdēja skafandrā. Tā viņš tur tupēja kā piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestādīja teleskopu un fotografēja, iestādīja un fotografēja. Un sāka atkal no gala. Pēc vakariņām vēl stundas četras attīstīja fotogrāfijas, mērīja un skaitļus pierakstīja biezā grāmatā. Ko viņš tur pierakstīja? Zvaigznes numuru, atrašanās vietu un lielumu. Vienkārši sakot, pēc manam domam, ta bija inventarizācijā, visgarlaicīgākais darbs. Tā es Serjožam arī atklāti pateicu: «Es brīnos, Serjoža, par jūsu pacietību.» Bet, izrādās, katrā darbā var būt sava aizraušanās.