Pēc viņa runāja Anna Mihailovna — Aņa, mūsu priekšniece. Uz Mēness par priekšnieci mums bija sieviete. Stalta, sārta, melnām acīm, tumšām ūsiņām, skaista sieviete, tikai pakupla. Bet uz Mēness viņa pārmērīgi izblīda. Uz Mēness to nevar manīt, tur savu svaru nejūt un aizdusa nemoka. Es viņai sacīju: «Anna Mihailovna, es gatavošu jums vienai īpašu ēdienu — diētisku, sausāku un sātnāku…» — «Nevajag, Marusīt,» šī atbild. «Tā kā tā esmu nelaimes putns. Mīlestībā neveicas, ko nu vēl gavēšu.»
Tāda jauka sieviete, bet savu laimi nebija atradusi. Goda vārds, jūs, vīrieši, vienkārši esat akli! Viņai patika smieties — kad laida vaļā savus sirsnīgos smieklus, aizrāva visus. Viņa spēlēja ģitāru, dziedāja; reiz mēs uzvedām «Lāci», viņa tēloja muižnieci. Arī darbi šķīrās: reizē bija gan priekšniece, gan fiziķe, gan ķīmiķe, gan matemātiķe. Kostjas atnestos paraugus viņa pārbaudīja, pētīja mikroskopā, stobriņos izmēģināja un visu ierakstīja grāmatā. Katru dienu viņa izdomāja ko jaunu. Uz Mēness varēja izdarīt interesantus mēģinājumus. Pirmkārt — tur nav gaisa. Uz Zemes vakuumu iegūst ar lielām grūtībām, bet tur tāda vakuuma, cik uziet. Otrkārt — temperatūras starpība. Gaismā karstums, ēnā — aukstums, simt seš