Bez tam viņa ziņā bija radio. Katru vakaru pēc maltītes Aņa diktēja viņam pārskatu, ko Serjoža noraidīja uz Maskavu, pēc tam ziņoja mums par jau­nākajiem Zemes notikumiem: Maskavā — fizkultū­riešu parāde, Donbasā iekārtota automātiskā šahta, bez cilvēkiem, pie Amūras uzcelta jauna hidrostacija, enerģiju gribot atstarot no Mēness un pārvadīt uz Kaukāzu, amerikāņi taisoties uz Mēnesi — domājot nosēsties Krīžu jūrā (puiši smej: «Vai maz viņiem krīžu uz Zemes»). Dažreiz, kad notiek īpaši mums veltītas pārraides, pēkšņi sāk klikstēt Morzes signāls no Šu­rika Vrangeļa salā: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /

Tā mēs dzīvojām. Katru dienu gan Mēness, gan la­boratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kāds pasaulē ir dzīvojis interesantāk par mums sešiem.

— Sešiem? — mākslinieks pārjautāja. — Aņa, Kos­tja, divi Serjožas un jūs. Kurš tad sestais?

Ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka Vihrovs pret detaļām ir uzmanīgāks nekā es. Viņu var saprast. Es rakstu par to, kas man jāpasaka, runāju par degunu un atļauju jums iedomāties visu seju. Bet mākslinie­kam nepietiek ar degunu, viņam vajadzīgs zods, ap­kakle, mati un viss pārējais. Protams, Marusjā klau­soties, Vihrovs domās ilustrēja viņas stāstu. Pie galda sēž seši cilvēki. Pieci ir skaidri tverami, bet kāds iz­skatās sestais? Nosēdināt viņu atmuguriski? Bet kas viņš ir — vīrietis vai sieviete?