Marusja nopūtās.
— Sestais mums bija ārsts, Oļegs Vladimirovičs. Negribējās man par viņu runāt, bet vārdi no dziesmas nav izmetami. Pastāstīšu, kā bija, — patiesību nav ko slēpt.
Nezinu, kā tas viss bija iznācis, vai Starpplanētu komitejā bija pārrēķinājušies, vai viņš pats bija vainīgs, bet ārstam pie mums nebija ko darīt. No vienas puses — bez ārsta it kā nevarētu iztikt, no otras — lauku apvidos pēc noteikumiem vienam ārstam jābūt uz simt cilvēkiem, bet uz Mēness bijām tikai seši, visi jauni un veseli, neviens nedomā slimot. Viņam bija savi uzdevumi ar baktērijām un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novīta. Aņa aicināja ārstu palīdzēt viņai, taisni lūdzās, bet viņš nebija ar mieru. Ārstam atlika viens vienīgs darbs — sastādīt ēdienu karti un pārbaudīt ēdienu. Viņš sāka bieži nākt pie manis virtuvē, nevis aiz izsalkuma, bet tāpat, aiz garlaicības. Pasmeļ karotīti, norij malciņu, apsēžas uz lādes un stāsta.
Pats viņš bija slaida auguma, izskatīgs un turējās solīdi, apzinājās savu vērtību. Stāstīja arī interesanti, bet vairāk gan par sevi, kā viņš dzīvojis ar tēvu akadēmiķi, kā slaveni cilvēki nākuši viņu mājā, kā viņš institūtā izcēlies, kā cildināti viņa darbi, kā viņš ierosinājis ārstēt kaulu slimības uz Mēness, kur smaguma spēks mazāks, kā viņš panācis sev komandējumu uz Mēnesi. Es klausījos ar patiku, pat lūdzu vēl kaut ko pastāstīt. Man nebija garīgs darbs, varēju sīpolus smalcināt un klausīties, tas netraucēja.