Sliktāks ari tādā ziņā, ka Šuriks man teica tā: «Mīli mani, un es tevi uz rokām nēsāšu,» — bet jūs sakāt: «Mīli mani, lai mani glābtu.» Arī tai ziņā sliktāks, ka Šuriks manis dēļ upurēja savas intereses, bet jūs savu interešu la­bad esat gatavs visu aizmirst un bēgt, ko kājas nes.»

Šis nicīgi paklanījās pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediķi.» Tad viņš aizgāja, durvis piecirzdams.

Viņš aizgāja, bet mani sāka mocīt sirdsapziņa. Neko teikt, biju atmaksājusi par rūpēm. Cilvēks atklāja sirdi, izteica savu grūtsirdību, bet es viņam virsū ar pamācībām. Vai tad pati pēc zaļajām pļavām neilgo­jos? Vai upei pārkārušies sudrabotie vītoli, zaļo lo­ciņu asni un atplestajās lapās iesēdušās cietās kāpost- galviņas man sapņos nerādījās? Uz Mēness nav nekā zaļa, viss ir melns, brūns, rūsgans. Būtu atnesusi ār­stam svaigus zaļumus, tie viņu vairāk nomierinātu nekā vārdi.

Šī doma man iespiedās prātā, un, līdzko tiku uz kā­jām, taisnību sakot, pa īstam uz vienas kājas, bet uz otras šā tā, es uzkāpu augšā noliktavā. Noliktavā, iz­ņemot mani, neviens negāja. Te es slepeni varēju sa­gatavot dāvanu ārstam.

Es izdomāju ļoti vienkāršu lietu: izaudzēšu lociņus un pacienāšu ārstu ar svaigiem zaļumiem.