Es redzu, ka cilvēks kā apmāts, runāju ar viņu laipni, kā bērnu mierinādama:
«Dakter, jūs esat pārpūlējies, jums vajag atpūsties. Bīstami var būt visur. Maskavā pāriet ielu ir vēl bīstamāk. Kremeņjā pērkona laikā mežā ir vēl baismī- gāk. Reiz lūza priede, nokrita pāri stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vēl viens solis — un beigas būtu. Un kā tad karā bija? Tur vis nespindza muļķa debess lodes, bet ļaunās, ar ziņu raidītās ienaidnieka lodes. Kā tad mūsu tēvi gāja uzbrukumā pretī lodēm? Tā vajadzēja, un viņi gāja. Arī mūsu darbs ir vajadzīgs Dzimtenei. Jūs pats to zināt un saprotat, vai man tas jāskaidro.»
Viņš smagi nopūtās.
«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilvēks, arī dvēsele tev gaiša. Ja tu mani iemīlētu, es tev līdzās kļūtu skaidrāks un stiprāks.»
Ko lai viņam uz to atbildu? Es viņam saku:
«Dakter, es jūs cienu un palīdzēšu kā mācēdama,
bet mīlēt es mīlu radistu Šuru, par ko jau jums stāstīju.»
Viņš ta greizi nosmīn un augstprātīgi jautā:
«Kādā ziņā esmu sliktāks par to radistu Šuru?»
«Sliktāks tai ziņā,» es viņam dusmās atcērtu, «ka Šuriks polārajā naktī dziesmas dziedāja, visus smīdināja, bet man jūs pats jāmierina.