Nu, domāju, esmu atnākusi īstā brīdī. Veru vaļā durvis — un iekšā pie daktera ar paplāti.
«Te jums būs dabiskie vitamīni, pati izaudzēju.»
Viņš paskatās uz mani un cērt kā ar pātagu. «Nesiet prom savu skābbarību!» viņš izgrūž. Un pāri manai galvai saka Aņai: «Esmu jums ziņojis, izlemiet. Ja jums vajadzīga mana sabiedrība, es pacietīšu.» Tā teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldzīga pret mani, ja jau gribi noturēt pie sevis, nu tad skaties arī, kā novārgšu tavu acu priekšā.
Aņai lūpas ietrīcējās, viņa aizskrēja uz savu istabu. Es stāvu ar paplāti rokās un brēcu, vienkārši brēcu pilnā balsī, asaras birst salātos. Jūtos aizvainota — es tā centos, tā cerēju iztapt, nomierināt dakteri, ar savu slimo kāju steberēju pa kāpnēm, bet viņš tik tikko pašķielēja uz mani. «Aizvāciet savu skābbarību,» šis pateica.
Tad pārskrēja mājās puiši, pēc darba tūliņ nomazgājās. Viņi jautā, mierina, glauda man galvu kā maziņai. Bet Kostja izņem man no rokām paplāti, ierauga zaļos lokus, bāž tos mutē un ēd lielīdams: «Tie tik ir lociņi, kur tādi radušies?» Pēc noskriešanās pa Mēnesi viņam bija vilka ēstgriba. Kamēr citi noņēmās ar mani, šis notiesāja trīs šķīvīšus.
Es nomierinājos, uzvedu viņus augšstāva noliktavā, izrādīju visu savu Mēness dārzu. Tad tik šie ņēmās mani lielīt, vairāk nekā vajadzēja. Kostja nosauca mani par Mēness mičurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjožam jau gatavs savs plāns: galva tam pilna visādām idejām.