Viņš saka: «Pārvērtīsim mūsu māju par ziemas dārzu: uz palodzēm puķes, gar sienām apiņi, puķu- zirnīši un vīnogulāji. No rītiem pamodies, pasniedzies pēc ķekara — un mutē iekšā.»
Bet šīszemes Serjoža satver viņu aiz piedurknes:
«Kā ar ūdeni?»
Taisnība, ūdens mums ir svarīgs jautājums. Uz Zemes ar to nerēķinās, bet mums ūdens dārga manta, no Maskavas ūdensvada un vests četrsimttūkstoš kilometru. Droši vien izdevīgāk atgādāt gatavas bietes nekā laistīt Mēness putekļus ar ūdeni, kas zelta vērtē. Es nokāru galvu, skaidri redzu — tā ir fantāzija, tukši sapņi. Bet puiši neatlaižas un strīdas.
Kostja saka:
«Ūdens uz Mēness ir. Apenīnos dziļā aizā es ganīju ledu.»
«Bet kas to izlauzīs, kas no aizas augšā cels, kas no turienes divsimt kilometru gādās šurp?»
«Varbūt ledus saglabājies tepat zem virsmas. Kad meklēsim — gan atradīsim.»
«Bet kas ierīkos šahtu, kas ledu skaldīs, kas to gādās virspusē? Mūsu nav daudz, tikai seši.»
Tad runā debess Serjoža: ūdens ir katrā akmenī — tas ir granītā, bazaltā, ikvienā akmenī. To sauc par saistīto, par kristalizācijas ūdeni, un no akmeņiem to var izkarsēt. Bet mums ir atomdzinējs, enerģijas atliku likām, enerģija mums lētāka nekā uz Zemes.