«Dārgi iznāks,» piebilst šīszemes Serjoža.
«Nē, nebūs dārgi.»
«Nē, dārgi.»
«Sarēķināsim. Kāpēc strīdēties uz labu laimi?»
Viņi paķēra burtnīcas un aizgāja, pat vakariņas neēduši. Bet nu paklausieties, kas no tā visa iznāca.
Marusja izslējās un svinīgi paskatījās uz mums. Acīm redzot, nāca viņas stāsta vissvarīgākā daļa. Mākslinieks Vihrovs sarauca pieri un pāršķīra albuma lapu. Viņš jau sen bija aizsācis jaunietes ģīmetni, bet mākslinieku mulsināja viņas mainīgā sejas izteiksme — te bērnišķīgi priecīga, te nopietna, tad atkal labsirdīga vai dusmīga.
— Cik dienu bija pagājis, to neatceros, — Marusja turpināja. — Bet reiz pēc vakariņām pieceļas abi Ser- jožas un saka: «Ir viens ārpusplāna ziņojums.»
Debess Serjoža iesāka:
«Mēs apsvērām Mēness zemkopību . .. Stāvoklis izrādās grūtāks, nekā pirmajā mirklī var likties. Pirmā grūtība: augiem vajadzīga gaisma un siltums. Gaismas un siltuma uz Mēness atliku likām, pat vairāk nekā uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalījums Zemes augiem neparasts: divas nedēļas — salta nakts, divas nedēļas — karsta diena. Tātad vai nu jāceļ siltumnīcas, mākslīgi apgaismotas un apsildītas, vai arī jāizaudzē īpašas šķirnes, kas ienāktos divās nedēļās.