Mūsu lūgums sacēla uztraukumu. Kā vēlāk izrādī­

jās, ēdnīcā bija tikai sūdzību grāmata. Uzbudinātā viesu apkalpotāja aicināja palīgā kaut kādu Marusju.

—    Kuru? — viņai pārjautāja pavārs.

—    Nu, Mēness Marusju! — viņa atkliedza.

Pēc trim minūtēm mūsu priekšā nostājās tā pati Mēness Marusja ar sūdzību grāmatu padusē. Viņai bija uzrauts deguntiņš un apaļa seja, kas patiesi atgā­dināja pilnu mēnesi, nopietnas pelēkas acis un rūpju rieva starp uzacīm. Mēs viņu nomierinājām un tīrās grāmatas pirmajā lappusē ierakstījām savus iespai­dus par galdautiem, puķēm, okrošku, viesu apkalpo­tāju un šefpavāri Mariju.

—    Vai Mēness ir jūsu uzvārds? — naivi apjautājās mākslinieks.

—    Kur nu, mūsējo uzvārds ir Kremņevi. Puse no mūsu sādžas Kremņevi. Bet Mēness — tā man ir ie­sauka. Tāpēc ka uz Mēness pavadīju ziemu.

Es raudzījos viņā lielām acīm. Šī meitene bijusi uz Mēness? Tad tā ir tā pati Marija Kremņeva no pirma­jiem komjauniešiem, kas pārziemoja uz Mēness, tā tur, ar to pavāra micīti?

—    Kā jūs nokļuvāt uz Mēness?