Kursiem pienāca rīkojums — trīs labākās mācekles sūtīt uz Arktiku pārziemot. Pēc atzīmēm es biju piektā, bet trešā nobijās braukt un samainījās ar mani. Viņa atbrauca uz Kremeņju, bet es uz Franča Jozefa zemi.
Par Arktiku nestāstīšu, par to jau man nejautājāt. Daudz kas tika pieredzēts — baltie lāči, sniega vētras, trīs mēnešu gara nakts, ziemeļblāzma. Dzīvot mēs dzīvojām labi, jo kolektīvs bija saticīgs. Man sevišķi iepatikās kāds jauneklis — radists Šura, tāds jautrs un lielisks puisis. Mēs ar viņu cieši sadraudzējāmies un, kad beidzās mūsu laiks, nolēmām vēlreiz kopā pārziemot, vispirms aizbraukt uz Kaukāzu, Maskavu, Kremeņju, bet tad atpakaļ uz Arktiku.
Un taisni toreiz, braucot vilcienā no Arhangeļskas, Šuriks dzird pa radio, ka uz Mēness pārziemošot komjaunieši. Padzirdēja un iedegās: «Ņemsim un uzrakstīsim iesniegumu.» Viņš man varens gudrinieks! Es viņam saku: «Sura, uz turieni gan sūtīs speciālus cilvēkus. Kādi mums īpaši nopelni? Es esmu vienkārša pavāre, tu vienkāršs radists.» Bet viņš iecērtas: «Es neesmu vienkāršs radists, esmu pirmās klases radists, man ir polārpētnieka teicamnieka nozīmīte. Radistus visur ķertin izķer.» Viņš mani pierunāja… Uzrakstījām iesniegumu un, caurbraucot Maskavai, aiznesām to uz komiteju. Taisnību sakot, cerību man nebija itin nekādu, jo mans kārtas numurs bija 14325, bet Šurika — 14 324.
Taču iznaca citādi. Vēl nedabūjām aizbraukt prom, kad viesnīcā man atnes aicinājumu: Mariju Alekse- jevnu Kremņevu — tātad mani — lūdz vienpadsmitos ierasties komjaunatnes rajona komitejā pie biedra Platonova.