Skrienu kā vēja spārniem. Mani pieņem tas pats Platonovs, dikti laipns, godā mani vārdā un tēva vārdā, apjautājas, kā esmu strādājusj, Arktikā, cik liels mans stāžs komjaunatnes darbā, vai ir arī kādi sodi. Tad viņš saka:
«Mēs domājam, Marija Aleksejevna, ka jūs mums esat piemērota kandidāte. Arī diploms jums ir, speciālā izglītība, pārziemošanas pieredze, bet uz Mēness apstākļi ir līdzīgi. Taču man jums iepriekš jāpaskaidro: uz Mēnesi lidos pavisam tikai pieci cilvēki. Sūtīt tiem līdzi īpašu pavāru nav nekādu iespēju. Jums vajadzēs uzņemties visu saimniecību — ēdienu gatavošanu, trauku mazgāšanu, uzkopšanu, gan arī veļas mazgāšanu un lāpīšanu.»
Neteikšu, ka šādi vārdi mani iepriecināja. Mums, pārziemotājiem, bija tāds teiciens: «Arktikā istabeņu nemēdz būt.» Grīdu slaucīt, mazgāt, ūdeni atnest — ir dežuranta darbs. Pienāk reize — dežurē pats priekšnieks, nemaz nekaunas. Tā es arī pateicu acīs biedram Platonovam:
«Kas tad uz Mēnesi brauks, baltroči vai komjaunieši? Un no kura laika komjauniešiem vajag apkalpotājus?»
Bet viņš uz to atbild:
«Mēs jūs ar varu nespiežam. Padomājiet, apsveriet. Bet saprotiet vienu lietu. Māja, kurā mēs ar jums pašreiz sēžam, valstij izmaksājusi simttūkstoš rubļu.