Un, ja jūs paņemsiet zīmuli un parēķināsiet, tad iznāks, ka katra zinātnieka darba diena uz Mēness mums maksās divtūkstoš rubļu. Mēs negribam šo naudu tē­rēt dežūrām, tāpēc arī sūtām uz Mēnesi nevis vien­kāršu pavāru, bet uzticamu cilvēku, kas mums tau­pītu dārgās stundas. Padomājiet par to līdz rītam, bet rīt piezvaniet pa tālruni, tikai nevilcinieties, lai va­ram izraudzīt citu kandidatūru.»

Es skrienu pie Šurika, katru vārdu atkārtodama un baidīdamās, ka tik kas neaizmirstas. Skatos, mans 5u- riks sēž kā nelaimes čupiņa, bet rokā viņam atklātne: «Cienījamais biedri, tā kā pašreiz radisti uz Mēness nav vajadzīgi…» Vārdu sakot, vistīrākais atteikums.

Bet ko lai daru? Ir Šurika žēl, ir braukt gribas. Man

parādīts tāds gods — no četrpadsmit tūkstošiem iz­raudzījušies mani, tas taču tikpat kā laimēt loterijā. Sāpīgi atteikties, bet zaudēt mīlestību vēl sāpīgāk. Jūs, vīrieši, taču esat patmīļi, jūs gribat meitenei sevi parādīt. Turpretī šoreiz gods tika man, bet Šuriks palicis ēnā.

Taču Šuriks, kas ir tik jauks un saprātīgs, visu iz­sprieda pareizi un bez skaudības. Viņš pateica tā:

«Ja tu mani nelaistu, es tevi neklausītu, tāpēc arī tevi neatrunāšu. Tikai neizlaid no prāta nevienu sī­kumu, visu vēlāk pastāsti, lai es justos tā, it kā pats būtu bijis uz Mēness.»