redzēt: putekļi un akmeņi, akmeņi un putekļi. Kā lai saka, pēc kā viss izskatās? Vai jūs redzat viņpus upes pie elektrostacijas izdedžu kalnus? Tad nu iedomājieties, ka ar tādiem izdedžiem, birstošiem un čirkstošiem, tumši pelēkiem vai rūsganiem noklāta visa apkārtne tūkstošiem kilometru tālumā. Apvārsnis uz Mēness ir tuvs, visu laiku šķiet, ka stāvi pakalnā, bet priekšā ir krauja. Tu stāvi uz šā mazā laukumiņa un skaties zvaigžņu rakstā. Visapkārt nāves klusums, ausis kā ar vati aizbāztas. Dienā ir karsts, tāds karstums, ka cep vai plāceņus putekļos, bet naktī — neredzēts aukstums. Debess ir melna dienu un nakti, un Zeme pie debesīm izskatās milzīga, spoži zila, daudz spožāka nekā Mēness virs Kremeņjas. Tu paraugies uz Zemi, un sirds sažņaudzas. Tu saskati tumšu strēmeli — tas ir Atlantijas okeāns, ieraugi Arktiku — tā spīd kā spuldzes apgaismota. Bet pa labi no okeāna un zem Arktikas ir dzimtene, Maskava un Kremeņjā. Uz Mēness briesmīgs aukstums, bet pie mums vasara — augusts: pļavās smaržo siens, strādā kaudžu metējs, nopļautajā zālē čirkst sienāži, pie katra soļa tie lēkā zem kājām veseliem bariem. Mašīnā brauc meitenes ar sarkano goda karogu, aiz meža tarkšķ traktors, mežā ienākušies rieksti — gludi, stingri, ar robainu vainadziņu, pērnajās lapās — sēnes, ēnainajās gravās — avenes. Kad to visu tā iedomā, pārņem skumjas. Kur tu, Marusja, esi atskrējusi, vai atradīsi ceļu uz mājām?