Tādām domām nedrīkst ļaut vaļu, to es zinu no Arktikas laikiem. Vajag tik palaisties un sašņurkt, tad nezin kas var prātā ienākt. Vienīgās zāles — tikai darbs. Nu, bet darba man pilnas rokas. Uz maniem pleciem saimniecība, tīri kā ģimene — ar pašu kopā sešas galvas, māja ar četrām istabām un vēl noliktava. Pret vakaru tā esmu nogurusi, ka nezinu, kur kājas un rokas likt. Bet viena vakariņu stunda man gandarīja visu dienu.
Mums bija tāds likums: pie vakariņu galda katrs pastāsta, ko dienā paveicis. Pirmais sāka ģeologs Kostja. Viņš bija tāds neizskatīgs, garām kājām, likās, kājas viņam sākas no padusēm. Bet kādus soļus viņš
meta pa Mēnesi, nenosmieties, izskatījās, it kā viņš ar cirkuli Mēnesi pārmērītu. Viņa norma bija sešdesmit kilometru dienā. Kad visas malu malas viņš bija izstaigājis, viņš sāka braukāt ar apvidus mašīnu, beidzot uz dienām divām, trim vai četrām nozuda, pie tam vēl bija ieņēmis niķi — veselu dienu un nakti nokavēt. Viņam tika sacīts: «Kostja, tu aiziesi bojā. Ja kas notiks, kur lai tevi meklē?» Viņš smejas: «Nieki, pa pēdām atradīsiet.» Taisnība, uz Mēness nav ne lietus, ne vēja, pēdas putekļos iegulst uz mūžīgiem laikiem. Un, cik to pēdu Kostja tur nav atstājis, tas nemaz nav saskaitāms.
Šis Kostja sāka savu pārskatu: viņš bijis uz dienvidiem no Arhimeda krātera, pētījis gaišos starus, uzgājis iezi, kas līdzīgs gaišajam tufam, savācis tīrradņa sudraba, ragmāņa un cinkmāņa paraugus… Un tūlīt ceļ šos akmeņus galdā.