Cienījamais Gotjē Ralfs negribēja šaubīties par mek­lēšanas panākumiem, pēc viņa domām, izsolītā prēmija jo sevišķi pavairošot aģentu uzcītību un izmaņu. Tur- preti viņa kolēģis Endrju Stjuarts bij pavisam pretējos ieskatos. Džentlmeņi turpināja strīdu, arī ap vista galdu sasēdušies: Stjuarts pretim Flanaganam, Falentins — Fileasam Fogam. Spēlēdami viņi nerunāja, bet pa ro- bera laiku pārtrauktā saruna tūliņ atsākās no jauna.

—   Esmu pārliecināts, — Endrju Stjuarts teica, — ka izredzes ir zagļa pusē, un viņš pratīs tās veikli izlietot.

—   Ko tu runā! — Ralfs atsaucās, — Nav taču ne­vienas zemes, kur viņš varētu patverties.

—   Kāpēc tad ne?

—   Kur, pēc jūsu domām?

—   Es nekā noteikta nezinu, — Endrju Stjuarts at­bildēja, — tomēr galu galā pasaule ir diezgan plaša.

—   Tāda viņa kādreiz gan bij, — Fileass Fogs pus­balsī noteica. — Jums jādala, mister, — viņš vēl pie­bilda, pasniegdams kārtis Tomam Flanaganam.

Sarunu pārtrauca līdz nākamam roberam. Bet. tad Endrju Stjuarts to tūliņ atkal uzņēma:

—   Kā tā — kādreiz? Vai viņa piepeši sarāvusies mazāka?

—   Bez šaubām, — Gotjē Ralfs atsaucās. — Es pie­krītu misteram Fogam. Zeme ir kļuvusi mazāka, tāpēc ka tagad viņu apbrauc desmit reiz īsākā laikā nekā pirms simts gadiem. Tāpēc šajā gadījumā iespējams daudz ātrāk izsekot.