Tūliņ pēc zādzības atklāšanas visveiklākie aģenti un detektīvi tika izsūtīti uz visām galvenākajām ostas pilsētām — Liverpūli, Glazgovu, Havru, Suecu, Brindizi, Ņujorku u. c. ar solījumu sekmīga meklējuma gadījumā izmaksāt divi tūkstoši mārciņu prētnijas, bez tam vēl piecus procentus no katra atrastās summas simta. Nogaidot tuvākas ziņas, kādas cerēja saņemt no steidzīgās izmeklēšanas, šiem policijas ierēdņiem vajadzēja uzmanīgi vērot itin visus iebraucējus un aizbraucējus pasažierus.
Jo patiešām likās, ka avīzei «Morning Chronicle» bij taisnība un ka šis zaglis nav no parastās angļu kramplaužu kompānijas. Divdesmit devītā septembra dienā bij manīts kāds cienījama izskata džentlmenis ar labām manierēm staigājam iekšā un ārā pa kases telpām, kur notika zādzība. Izziņā izdevās ievākt diezgan sīkas ziņas par šī džentlmeņa izskatu, un tās tūliņ tika nosūtītas visiem Anglijas un kontinenta detektīviem. Vairāki saprātīgi cilvēki, to vidū arī Gotjē Ralfs, bij pārliecināti, ka zaglim neizdosies izbēgt.
Viegii saprotams, ka šis notikums patlaban tika pārrunāts Londonā un visā Anglijā. Dedzīgi strīdējās par un pret, vai galvaspilsētas policistiem izdosies zagli sagūstīt. Tāpēc nav ko brīnīties, ka arī Reformatoru kluba biedri runāja par to pašu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu vidū atradās arī viens no bankas direktoriem.