ATKRITĒJS
Mostos, laiks uz darbu steigt.
Dievs, ļauj visu godam veikt,
Bet, ja lemts man mirt tūlīt,
Ļauj līdz galam padarīt.
Āmen
— Džonij, ja tu necelsies augšā, es tev nedošu ēst!
Zēnam no šiem draudiem nebija ne silts, ne auksts. Viņš ietiepīgi negribēja mosties, nevēlēdamies šķirties no aizmirstības, ko dāvā miegs, tāpat kā sapņotājs nevēlas šķirties no sava sapņa. Zēna pirksti gļēvi savilkās dūrēs, un viņš sitot nevarīgi mētāja pa gaisu rokas. Šie sitieni bija domāti mātei, bet viņa ar ierastu veiklumu izvairījās no tiem un spēcīgi sapurināja guļavu aiz pleca.
— Es tev!
No miega dzīlēm izlauzās apslāpēts kliedziens, kas strauji pārauga sirdi plosošās vaimanās, tad pieklusa un pārgāja neskaidrā smilkstoņā. Tas bija zvēra kliedziens, bezgalīgs sašutuma un sāpju pilns mocītas dvēseles kliedziens.
Bet māte nepievērsa tam nekādu uzmanību. Viņa, šī sieviete ar skumjajām acīm un nogurušo seju, bija jau apradusi ar šo ikdienas pienākumu. Viņa sagrāba segu un mēģināja novilkt to nost, bet zēns, mitējies vicināt dūres, izmisīgi ieķērās segā. Sarāvies kamolā gultas kājgalī, viņš nelaida to vaļā. Tad māte mēģināja novilkt uz grīdas palagus. Zēns spurojās pretī. Viņa saņēmās. Pārsvars bija mātes pusē, un palags slīdēja lejup kopā ar gulētāju, kas instinktīvi turējās pie tā, lai izsargātos no aukstuma.