Kad zēns jau karājās pār gultas malu, šķita, ka viņš nokritīs uz grīdas ar galvu pa priekšu. Bet tad viņā sāka mosties apziņa. Viņš izstiepās un brīdi bīstami sašūpojās. Pēc tam viņš nolaida uz grīdas kājas. Māte acumirklī sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. Zēns atkal sāka vicināt dūres, šoreiz sizdams stiprāk un trāpīgāk. Viņš atvēra acis. Māte palaida mazo vaļā. Viņš bija pamodies.

—   Labi, — viņš nomurmināja.

Māte paķēra lampu un izsteidzās laukā, atstādama viņu tumsā.

—   Gan tev atvilks no algas! — viņa vēl piedraudēja.

Tumsa zēnu netraucēja. Apģērbies viņš izgaja virtuvē.

Zēna gaita nepavisam neatbilda viņa tievajam un trausla­jam augumam. Viņa kājas cilājās smagi, un tas likās dīvaini, jo kājas bija tievas kā maikstes. Zēns pievilka pie galda izsēdētu krēslu.

—   Džonij! — māte strupi uzsauca.

Viņš spēji piecēlās un, ne vārda nebildis, gāja pie iz­lietnes. Tā bija taukaina un netīra. No cauruma kāpa ne­labs smārds. Viņš to nemanīja. Tas, ka izlietne smako, viņam likās tikpat dabiski kā tas, ka ziepes ir aplipušas ar netīrumiem un slikti puto. Viņš arī sevišķi nepūlējās, lai tās putotu. Dažas riekšavas auksta ūdens no krāna, un ar to mazgāšanās bija galā. Zobus viņš netīrīja. Viņš pat nebija redzējis zobu suku un nezināja, ka pasaulē ir cil­vēki, kas spējīgi nodarboties ar tādu muļķību kā zobu tīrīšana.