—    Jaunāks, es teiktu. Viņš, jādomā, ir strādājis te vi­sus šos gadus?

—    Ar pārtraukumiem, bet_tas bija pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, — pasteidzās piebilst pārvaldnieks.

—     Šī mašīna stāv dīkā? — inspektors jautāja, rādīdams uz neaizņemto vietu blakus Džonijam, kur neprātīgā āt­rumā griezās pusnotītas spoles.

—     Tā rādās. — Pārvaldnieks ar zīmi piesauca klāt meistaru un iekliedza viņam kaut ko ausī, norādīdams uz mašīnu. — Mašīna stāv dīkā, — viņš ziņoja inspektoram.

Viņi devās tālāk, bet Džonijs atgriezās savā vietā, prie­cādamies, ka slimība pagājusi secen. Bet vienkājainajam zēnam tā neveicās. Acīgais inspektors ieraudzīja viņu un izvilka no vagonetes. Zēnam drebēja lūpas un acīs bija tāds izmisums, it kā viņu būtu piemeklējis smags, nela­bojams posts. Meistars bija pārsteigts, it kā redzētu šo zēnu pirmo reizi mūžā, bet pārvaldnieka seja pauda iz­brīnu un nepatiku.

—    Es viņu pazīstu, — ierunājās inspektors. — Viņam ir divpadsmit gadu. Šā gada laikā viņš pēc mana rīko­juma ir atlaists no trim fabrikām. Šī būs ceturtā.

Viņš pagriezās pret vienkājaino zēnu.

—   Tu man apsolīji, devi goda vārdu, ka iesi skolā.

Zēns sāka gauži raudāt.

—   Lūdzu, inspektora kungs, mums jau nomira divi mazie, un mēs esam šausmīgi nabadzīgi.