Vi­ņam bija jākliedz pilnā rīklē, un šādos brīžos viņa seja bija jokaini saviebta no piepūles. Inspektors tūlīt pama­nīja tukšo mašīnu blakus Džonijam, bet neko neteica. Pievērsis uzmanību arī Džonijam, viņš spēji apstājās. Satvēris aiz rokas, viņš pavilka Džoniju kādu soli nost no mašīnas, bet tad, izbrīnā iesaucies, palaida vaļā.

— Diezgan vājš, — satraukti iesmiedamies, teica pār­valdnieks.

—     Kauli un āda! — atbildēja inspektors. — Paskatie­ties uz viņa kājām! Sim puikam ir rahīts — sākumasta- dijā, bet ir. Ja viņu nenobeigs epilepsija, tad tikai tapec, ka pirmā viņu pasteigsies nobeigt tuberkuloze.

Džonijs dzirdēja, bet nesaprata. Turklāt viņu neintere­sēja gaidāmās kaites. Inspektora personā viņam draudēja daudz tuvāka un briesmīgāka slimība.

—     Nu, manu zēn, saki taisnību, — teica, pareizak sa­kot, nokliedza inspektors, pieliekdamies Džonijam pie pašas auss. — Cik tev gadu?

—     Četrpadsmit, — Džonijs atmeloja un atmeloja pilnā rīklē. Viņš atmeloja tik skaļi, ka viņam sākās sauss, krek- stošs klepus, kas izsvieda no zēna plaušām visu rīta cē­lienu krājušos putekļus.

—    Pēc izskata ne mazāk par sešpadsmit, — teica pār­valdnieks.

—   Vai par sešdesmit! — atcirta inspektors.

—   Viņš vienmēr ir bijis tāds.

—   Kopš kura laika? — ātri jautāja inspektors.

—  Jau gadiem ilgi. Un kā nekļūst, tā nekļūst vecāks.