Džonija spoles griezās, ka zibēja vien, taču viņu neiepriecināja šī netiešā uzslava. Kādreiz … bet tas bija sen, ļoti sen. Zēna sejā nepakustējās ne muskulītis, dzirdot, ka viņu min par paraugu. Viņš strādāja nevainojami. Viņš to zināja. Viņam to teica bieži jo bieži. Pie uzslavām bija pierasts, un tās Džonijam vairs neko nenozīmēja. No pa- raugstrādnieka viņš bija kļuvis par paraugmašīnu. Ja darbs neveicās, tad gluži tāpat, kā bija ar mašīnu, vainīgs bija slikts materiāls. Kļūdīties viņam bija tikpat neiespējami, kā precīzi noregulētai naglu štancei cirst neprecīzas naglas.
Un nebija arī nekāds brīnums. Nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu dzīvojis ciešā saskarē ar mašīnām. Mašīnas, var teikt, bija ieaugušas zēnā, un katrā ziņā viņš bija uzaudzis starp tām. Pirms divpadsmit gadiem šīs pašas fabrikas austuvē bija izcēlies neliels satraukums. Džonija mātei kļuva slikti. Viņu noguldīja uz grīdas starp dārdošajām mašīnām. Pasauca divas pavecākas audējas. Viņām palīdzēja meistars. Pēc dažām minūtēm austuvē jau bija par vienu dvēseli vairāk. Tas bija Džonijs, kurš nāca pasaulē, stellēm klabot un rībot, un vispirms ieelpoja silto, mitro gaisu, kas bija pilns ar kokvilnas putekļiem. Jau pirmajā sava mūža dienā viņš klepoja, lai atbrīvotu plaušas no putekļiem, un šā paša iemesla dēļ viņš klepoja vēl šobaltdien.