Zēns ieņēma vietu vienā no daudzajām garajām mašīnu rindām. Viņa priekšā virs kastes, kas bija pilna ar mazām spolītēm, ātri griezās lielas spoles. Uz tām viņš uztina džutas pavedienu no mazajām spolītēm. Darbs nebija sarežģīts. Bija vajadzīgs tikai ātrums. Pavediens no mazajām spolītēm tinās nost tik strauji un lielo spoļu bija tik daudz, ka slaistīties neatlika laika.
Džonijs strādāja automātiski. Kad mazā spolīte bija gandrīz tukša, viņš ar kreiso roku kā ar bremzi apstādināja lielo spoli un vienlaikus ar īkšķi un rādītājpirkstu saķēra pavediena brīvo galu. Ar labo roku viņš tai pašā laikā saķēra jaunas mazās spolītes pavediena brīvo galu. Sīs operācijas ar abām rokām tika veiktas vienlaikus un ātri. Tad zēns ar zibenīgu kustību sasēja audēju mezglu un palaida vaļā spoli. Siet audēju mezglus bija_ viegli. Viņš reiz palielījās, ka varētu to izdarīt miegā. Īstenībā tā arī bija, jo viņš vienā naktī nostrādāja veselus gadsimtus, siedams bezgalīgas audēju mezglu virtenes.
Daži zēni vairījās no darba, neapmainīdami spolītes, kad tās bija tukšas, un ļaudami mašīnai iet tukšgaitā. Meistars raudzījās, lai tas nenotiktu. Reiz viņš pieķēra Džonija kaimiņu un sadeva tam pa ausīm.
— Paskaties uz Džoniju! Kāpēc tu nestrādā tā kā viņš? — meistars bargi noprasīja.