Fransiss Karsaks

.

Kad 195… gada marta rītā zvanīju pie sava vecā drauga doktora Klēra durvīm, man nebija ne jausmas, ka drīz vien dzirdēšu pa­visam neticamu, fantastisku stāstu. Kaut gan mums abiem nav vairāk par trīsdesmit ga­diem, dēvēju Klēru par savu «veco draugu», jo esam labi pazīstami kopš bērnības, un tikai pēdējos četros gados bijām zaudējuši ciešākus sakarus.

Durvis atvēra, pareizāk sakot, pavēra kāda sieviņa, tērpusies melnās drēbēs, kā visas vecākas sievietes šajā apkaimē.

— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».

Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stā­voklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedot_sarežģītiem bioloģiskiem eksperimen­tiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem

pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti attu­rīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainī­jāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pie­skaita tiem visās pasaules malās izkaisīta­jiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.