Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.
— Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs,— es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.
— Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.
Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:
— Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnācis?
— Tas esmu es, Seva.
— Nolādēts! Nāc taču iekšā!
Būdams krievu emigrantu pēctecis no mātes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapi- nisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».'
Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasveicinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, ne-
1 Klērs, franču valodā «CIair» — gaisma.
lūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.
— Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svinīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd