Kad atgriezos mājās, Klērs šķita daudz mierīgāks, it kā pēc ilgām šaubām būtu pieņēmis noteiktu lēmumu. Ēdamistabā galds . bija klāts trim personām. To ievērojis, pavaicāju:
— Tu vēl kādu gaidi?
— Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.
— Sievu? Vai tad esi precējies?
Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!
— Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas notiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. lina ir ārzemniece.
Klērs mirkli vilcinājās.
— Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti j runā franciski.
— Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu valodu!
— Ja, es to iemācījos pērn, desmit menešus ceļodams pa Somiju. Vai es tev par to nerakstīju?
— Nē. Un es līdz šim domāju, ka somu valoda ir ārkārtīgi grūta!
— Tas tiesa. Bet tu taču pazīsti manas spējas, turklāt slāviskā izcelšanās … — pēkšņi pusvārdā aprāvies, Klērs iesaucās: — Ilna!
Ienaca neparasti slaida, trausla meitene pareiziem sejas vaibstiem, nenosakāmas krāsas acīm — ne gluži pelēkām, ne zaļganzilām — un gandrīz pilnīgi baltiem matiem. Viņa bija brīnumdaiļa. Taču kaut kas šajā meitenē likās ļoti dīvains, tikai es neizpratu, kas īsti. Varbūt zeltainā ādas krāsa, kas pārāk krasi atšķīrās no gaišajiem matiem? Neticami mazā mute? Uzkrītoši lielās acis? Vai arī viss, kopā ņemot?