Eizisā sastapu paleontologu Bušāru, viņš pastāstīja man neparastu notikumu. Pirms pusgada visu apkaimi satraukusi vēsts, ka Rufiņjakas mežos parādījušies «nelabie». Klīdušas pat baumas, ka tie esot aizrāvuši līdzi doktoru Klēru, taču izrādās — tās bijušas tikai pasakas: divas dienas pēc tam, kad «nelabie», augšup uzšaujoties zaļam uguns stabam, izgaisuši, doktors sveiks un vesels atkal redzēts mājās. Uz pāris dienām viņš bijis ieslēdzies laboratorijā un veicis kārtējo eksperimentu.
Dīvainākais ir tas, ka ne mazāk kā piecpadsmit zemnieku apzvērējuši — viņi šos cilvēkiem līdzīgos «nelabos» esot redzējuši paši savām acīm; tiem piemītot pārdabiskas spējas pienaglot katru pie zemes. Gan prefekts, gan Perigē bīskaps pavēlējis uzsākt izmeklēšanu. Taču oficiālajā pratināšanā zemnieku liecības tik pārliecināti vairs neskanējušas. Galu "galā viss noklusis.
— Un tomēr, — piebilda Bušārs, — man jāatzīstas, ka tonakt, kad «nelabie» nozuda, arī es pie debesīm Rufiņjakas pusē redzēju spilgti zaļu uzliesmojumu.
Notikums pats par sevi likās nenozīmīgs. Līdzīgus stāstus var dzirdēt, cik vien tīk, uz katra soļa. Bet šoreiz tas neizprotami saistīja manu uzmanību, un es te klusībā meklēju kādu sakaru ar Klēra savādībām.