Luktura gaismā manām acīm atklājās pilnīgi tukša, šaura eja, kas beidzās ar baltām metāla durvīm. Uz tādas pašas metāla grīdas gulēja cilvēks — vismaz sākumā es to noturēju par cilvēku. Viņa garie mati bija gluži balti un šķita, ka viņš būtu ģērbies piekļāvīgā zaļā triko, kas spīdēja kā zīds. No rētas galvā sūcās tumšas asinis. Kad noliecos pie viņa, svešais apklusa un, krampjaini noraustījies, nomira.
Devos līdz ejas galam. Durvis šķērssienai tik blīvi piegula, ka šķita. — ejai nav turpinājuma, taču labajā pusē krūšu augstumā ieraudzīju sārtu izcilni un to piespiedu. Siena sadalījās divās daļās, un mani apžilbināja spilgta, zilgana gaisma. Taustīdamies gar sienām, paspēru dažus soļus uz priekšu un dzirdēju, kā aiz manis durvis atkal sabīdās.
Ar rokām piesedzis seju, uzmanīgi pavēru acis: atrados sešstūrainā telpā, tās augstums varēja būt divi un diametrs apmēram pieci metri. Sienās viscaur bija iemontētas ērmotas, neizprotamas ierīces, bet telpas vidū zemos atzveltnes krēslos gulēja trīs būtnes. Tās bija vai nu mirušas vai bezsamaņā. Tagad es netraucēti varēju tās novērot.
Iesākumā pārliecinājos, ka šīs būtnes nav cilvēki. Visā visumā tās ļoti atgādināja mūs: slaids ķermenis, divas kājas, divas rokas, ovāla galva, samērīgs kakls. Taču detaļās atklājās atšķirība. Kaut gan svešie bija lielāki par cilvēkiem, viņu ķermenis izskatījās daudz trauslāks, kājas bija ļoti slaidas un garas, arī rokas garākas nekā mums, platām plaukstām, septiņiem dažāda garuma pirkstiem; divi no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija pārējiem pretstatīti, līdzīgi mūsu īkšķim.