Mirkli vilcinājies, piegāju pie tā, kas gulēja tuvāk durvīm, un pieskāros viņa vaigam. Tas bija silts un elastīgs. Atkorķējis savu mednieka blašķi, lūkoju ieliet svešajam rīklē malku baltvīna. Reakcija bija gluži negaidīta. Pavēris gaišzaļās acis, viņš pāris sekundes manī cieši noskatījās, tad, uzlēcis kājās, metās pie kādas sienā iemontētas ierīces.
Vēl pirms nedaudz gadiem biju veikls regbija spēlētājs, tomēr tik spēji nobloķēt pretinieku kā šoreiz man nekad nebija izdevies. Prātā zibenīgi pavīdēja doma — svešais steidzas pēc ieroča! Viņu vajag aizkavēt! īsu brīdi nepazīstamā būtne enerģiski pretojās, bet es izrādījos stiprāks. Beidzot, viņu pieveicis, palaidu vaļā un palīdzēju piecelties. Tad notika kaut kas pavisam neticams — svešā būtne ielūkojās man acīs, un manās smadzenēs sāka veidoties līdz šim nepazīti, taču skaidri saprotami domu tēli.
Kā tev zināms, es reiz piedalījos diskusijā starp mūsu departamenta, mediķiem un kādu šarlatānu, kurš apgalvoja, ka domu pārraides ceļā spējot dziedināt vājprātīgos, pilnīgi atjaunojot viņu psihi. Sarakstīju vairākus rakstus, apgāzdams šos nepamatotos murgojumus, un uzskatīju, ka strīdīgais jautājums ir izšķirts. Atgādinu to, lai tu labāk saprastu, kāpēc manam pārsteigumam tobrīd pievienojās zināma vilšanās un kāpēc pāris sekundes es klusībā lādēju būtni, kas stāvēja manā priekšā kā dzīvs pierādījums tam, ka esmu maldījies. Acīmredzot svešais manas domas saprata, un viņa izteiksmīgajā sejā atspoguļojās kaut kas bailēm līdzīgs. Steidzos viņu nomierināt, skaļi apgalvojot, ka neesmu šurp nācis ļaunos nolūkos.