Kāds aizskāra manu plecu, un es atkal pagriezos uz klajuma pusi. Man blakus stāvēja viena svešinieku «sieviete». Viņas domas uztvert nespēju, tomēr acumirklī sapratu, ka šo būtni sauc Esīna un ka viņa nākusi mani meklēt. Dīvainā kārtā mēs bez grūtībām devāmies uz priekšu un drīz vien sasniedzām; «lidojošo šķīvi».

Mani sagaidīja sirsnīgi, bez jebkādas neuzticības. Suiliks īsi pārraidīja:

— Vai es neteicu, ka mums aizstāvēšanās līdzekļu netrūkst?

Apvaicājos, kā jūtas ievainotie. Izrādījās, ka visi ir krietni vien atspirguši. Pēc pagājušās nakts uztraukuma un jucekļa isi — vai es jau neminēju, ka tā viņi sevi sauca? — bija ļoti ātri atjēgušies, ieveduši kārtību un nu papildu elementārajai pirmajai palīdzībai, kuru biju sniedzis, it nemaz nepazīstot viņu anatomiju un fizioloģiju, iedarbinājuši biostaru ģeneratoru. Pie tā sīkāk pakavēšos turpmāk.

«Lidojošā šķīvja» iekšpuse bija jau pilnīgi salabota, taču daudzas laboratorijas ierīces joprojām atgādināja lūžņu kaudzi. Slaids, kalsnējs vīrietis, vārdā Aass, kopā ar diviem citiem isu vīriem un vienu sievieti drudžaini strādāja. Aasa zaļajā sejā pamanīju tieši tādu pašu rūpjpilnu izteiksmi, kāda bija manam tēvam, kad viņa aplēses pārskaitot nesaskanēja. Aass spēji man pievērsās, un es uztvēru:

«Vai uz Zemes varētu dabūt pāris kilogramu volframa?»

Vārdus «Zeme», «kilogrami», «volframs» viņš, protams, nelietoja, taču jautājuma jēgu es sapratu nemaldīgi.

— Šķiet, ka tas nebūs viegli, — es skaļi teicu.

Aass viegli atmeta ar roku un atkal pārraidīja:

«Tādā gadījumā mums ir lemts palikt uz jūsu planētas!»

Reizē ar šo domu es uztvēru, cik liela vilšanās viņu pārņēma.