— Jūs mani pārpratāt, — es iebildu.

Kāds no maniem klientiem, Larošas pils īpašnieks un bijušais tēraudlietuves direktors, man bieži rādīja savu apbrīnojamo tērauda un reto metālu kolekciju, kurā bija arī volframs. Tas ir sevišķi smags metāls, tāpēc ļoti iespējams, ka nelielais stienītis, kas manam klientam piederēja, varētu svērt divus kilogramus. Protams, grūti būs pierunāt īpašnieku no tā atteikties. Ļaunākajā gadījumā volframu varbūt varētu sameklēt arī citur, taču ne tik ātri.

Jo ilgāk es raidīju isiem savas domas, jo gaišākas un priecīgākās kļuva svešā zvaigžņu kuģa saimnieku sejas. Solījos nākamajā dienā agri no rīta uzsākt volframa meklēšanu un, manīdams, ka viņus kavēju darbā, devos mājup, šoreiz gan bez kādiem traucējumiem, ja neskaita pakāpeniski pieaugošu, spēcīgu grūdienu mugurā, pārkāpjot «apburtā loka» robežu.

Ierados Larošas pilī pulksten deviņos rītā. Mana paziņas nebija mājās. Trīcošu sirdi klāstīju viņa sievai sava apmeklējuma nolūku, pamatodams to ar ļoti svarīgu, steidzamu eksperimentu. Diemžēl, vitrīnā izliktais stienītis nesvēra divus kilogramus, toties tas, kas glabājās vitrīnas atvilktnē, šo svaru pārsniedza. Pils īpašnieka sieva bija ar mieru man volframu aizdot, ja es to atnestu pēc mēneša, ne vēlāk. Kā turpmāk redzēsi, šo vai, pareizāk sakot, citu tieši tādu pašu stienīti atdevu atpakaļ pēc astoņām dienām.

Būdams pārliecināts, ka mani noslēpumainie draugi volframu nepacietīgi gaida, es nekavējoties taisnā ceļā steidzos uz Manjū klajumu. Apburtā pretestības loka vairs nebija. Mani sagaidīja Suiliks, kam atdevu stienīti. Pēc tam tūlīt devos atpakaļ uz mājām, jo ap pusdienas laiku biju norunājis tikties ar mēru. Vienojos ar isiem, ka nākamajā dienā, kas viņiem būs pēdējā uz Zemes, ieradīšos zvaigžņu kuģī vēlreiz, lai pastāstītu par mūsu planētu visu, kas viņus interesēs. Gribēju savukārt lūgt isus atkal apciemot Zemi, bet tikai nolaisties citā, drošākā vietā.Manuprāt, šim nolūkam vajadzēja izvēlēties Kossu, Sabaru vai kādu citu neapdzīvotu apgabalu.