Pie galda biju ļoti izklaidīgs. Kāroto zaķa cepeti man beidzot bija pagādājis kāds zemnieks. Mērs labsajūtā staroja, bet es nemaz nepūlējos to izmantot savā labā. Tikai pēc kafijas un liķiera man izdevās mazliet saņemties.

Ap četriem, kad grasījāmies iet prom no galda, pie durvīm atskanēja zvans. Neskaidri noģidu, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams. Zvanītājs bija kāds Buskē, ļoti nelāgs cilvēks, malu mednieks un klaidonis. Viņš vēlējās runāt ar mēru.

Neparedzētais apmeklētājs mēru uzjautrināja — parasti Buskē centās vairīties no visiem, kam bija kāds sakars ar vietējo varu —, un nu mērs lūdza, lai ļauju pieņemt šo viesi:

— Ātri tiksim ar viņu galā, tad apspriedīsim to, kas mūs interesē.

Bez šaubām, man bija jāpiekrīt, un es liku apteksnei Buskē ielaist. Mēs viens otru jau pazinām — pāris reižu biju šo cilvēku ārstējis, protams, bez maksas. Pateicībā par to viņš man parādīja vairākas lieliskas medību vietas.

Ienācis Buskē velti nezaudēja laiku ar atvainošanos, bet ķērās tieši pie lietas:

— Mēra kungs, Manjū klajumā velni!

Šķiet, es nobālēju. Mani draugi atklāti!

— Velni? Ko niekus! — sašuta mērs. Šis! dzīvotprieka pārpilnais cilvēks neticēja ne-J kādiem māņiem.

— Nudien, mēra kungs! Velni! Es pats toa redzēju!

— Ak tā? Un kādi tie izskatījās?

— Līdzīgi mums. Kā cilvēki, tikai ar zaļu ādu. Un starp tiem netrūka arī mātīšu!

— Pag, runā skaidrāk! Kā tu viņus atļ radi?

— Lūk, kā, mēra kungs: eju pa mežu netālu no Manjū klajuma. Te pēkšņi dzirdu — nobrakšķ zars! Domāju — meža cūka! Noņemu no pleca bisi…

— Ak tā? Tātad tu pastaigājies ar bisi? Liekas, tev taču nav medību atļaujas?

— Nē, tas ir…

— Labi, par to vēlāk. Nu un ko tad tavi velni?

— Tātad noņemu bisi, pagriežos atpakaļ un stāvu aci pret aci ar īstu velna mātīti.