— Skaidrs! Iegriezies mērijā pēc stundas. Patlaban man svarīgākas darīšanas nekā tavi velni.

Kad Buskē, nesapratnē grozīdams galvu, bija aizgājis, mērs teica:

— Nav šaubu, viņš ir piedzēries, kaut gan stingri turas kājās. Zaļi velni! Vai esat kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis? Un tomēr, ko lai iesāk? Starp citu, kas man par daļu, velni taču ir mācītāja ziņā!

Domās kavēdamies citur, es piekrītoši pamāju. Kā atbrīvoties no mēra, viņu neaizvainojot? Kā brīdināt draugus? Neredzēju nekādas iespējas. Biju spiests sīki jo sīki iztirzāt jautājumu, kas man vairs nelikās interesants. Mērs aizbrauca tikai ap sešiem.

Nekavējoties steidzos uz Rufiņjaku. Pilsētas laukumā ieraudzīju vairākus ļaužu pulciņus, jo Buskē bija paguvis visus savus piedzīvojumus plaši izklāstīt. Stāvoklis sarežģījās ar katru mirkli. Mēļoja, ka redzēti divsimt velni, kas spļāvuši uguni. Sis valodas mani neuztrauca, jo acīmredzot neviens netaisījās baumu ticamību pārbaudīt. Rietumu pusē pie debesīm kavējās drūma rieta blāzma, cēlās stiprs vējš un vilkās uz lietu.

Aiz Rufiņjakas uzbraucu uz ceļa, kas veda uz mežu. Kilometru tālāk man vajadzēja piebremzēt, jo mašīnas starmešu gaismā saskatīju kādus desmit zemniekus. Tajos pazinu savus parastos medību biedrus. Visi vīri bija šautenēm bruņoti. Es apturēju mašīnu.

— Kurp jūs tā dodaties? Medībās vai karā?

— Velnu medībās, jā gan, Klēra kungs!

— Kā tā? Vai tiešām ticat Buskē, tam vecajam melšam? Viņš taču bija galīgi pilnā, kad stāstīja šīs blēņas. Mērs to var apliecināt!

— Viņš varbūt gan. Taču ko jus teiksit par Blanšāra Mariju? Viņa zajos velnus arī redzējusi un aiz pārbīļa gandrīz vai sajukusi prātā. Tagad viņu ārstē jūsu kolēģis.

— Blēņas! Un vai tad arī viņa tos redzējusi Manjū klajumā?

— Jā. Tāpēc jau mēs turp dodamies. Redzēsim, vai velni spēs turēties pretī lodēm!