— Esiet uzmanīgi! Nedariet muļķības! Tas taču nav jūsu, bet žandarmērijas pienākums. Un galu galā šie «velni» nevienam neko ļaunu nav darījuši.

— Kāpēc tad viņi te slapstās? Kas zin, varbūt tie ir maskējušies spiegi? — kāds ieminējās. Pēc balss pazinu, ka tas ir meistars no kaolīna karjera.

— Tādā gadījumā tas jūs skar vēl mazāk. Par to lai rūpējas drošības dienests.

— Kā tad! Kamēr tie izkustēsies no vietas, no velniem vairs nebūs ne smakas! Nē, nē, mums pašiem jādodas turp!

Es ātri izlēmu, ko darīt. Zemniekiem izskaidrot patieso stāvokli nedrīkstēja. Tātad vajadzēja pēc iespējas ātrāk brīdināt isus.

— Labi, tādā gadījumā es ari došos turp. Braukšu pa priekšu.

Un, pirms kāds paguva bilst kaut vārdu, mana mašīna aizdrāzās prom. Jau krietnu laiku debesis bija draudīgi apmākušās, un beidzot sāka līt; lielas, retas lāses kā bultas cirtās.cauri mašīnas starmešu gaismai. Aizmugurē atskanēja saucieni, taču es nepieturēju, gluži otrādi — palielināju ātrumu.

Saucieni apsīka, izgaisdami lietus šalkoņā. Ticis pāri ceļam, kas veda uz meža klajumu, iegriezu mašīnu šaurā taciņā un paslēpu zem kastaņām. Tad, pīdamies lietus mētelī un cenzdamies pēc iespējas retāk iedegt kabatas lukturīti, skriešus devos cauri mežam. Lietus plīkšķēja kailajos zaros, ķērpjainie koku stumbri bija glumi un vēsi, ūdens piesūkusies sūna žļakstēja zem kājām. Pārāk ātri skrejot, man drīz vien sānā iemetās dūrējs. Tālu aizmugurē pa ceļu aizdrāzās dažas automašīnas.

Beidzot nonācu klajuma malā. Apkārtni pārplūdināja zaļgana gaisma, ko izstaroja mirgojošs opālkrāsas kupols, kas bija uzradies tajā vietā, kur stāvēja isu «lidojošais šķīvis». Kas īsti noticis? Ar varu lauzdamies cauri pēdējam krūmu aizsegam, iznācu klajumā, kur lietus gāza ar divkāršu spēku. Piegājis tuvāk mirdzošajam kupolam un pieskāries tā pamatnei, sapratu: to veidoja lietus strūklas, kas tecēja lejup pa kādu neredzamu, noslēpumainas pretestības pilnu virsmu. Maniem draugiem isiem bija īpatnējs lietussargs.