— Uz austrumiem no šejienes ir vēl kāda līdzena vieta, — es teicu. — Jūs varētu mani tur izsēdināt.

Kad nu bija jāšķiras uz visiem laikiem, es iedegos nepārvaramā ziņkārē, man gribējās sekot isiem, un mani pārņēma dusmas, ka muļķīga apstākļu sagadīšanās liedz iepazīt tuvāk šīs svešās būtnes. Lejā jau iezīmējās cits meža klajums, ne tik plašs kā Manjū, taču pietiekami liels, lai nolaistos. Milzīgā ātrumā mēs tuvojāmies zemei.

Neviļus pametu acis uz augšējo ekrānu. Pa kreisi no mums debesīs strauji auga trīs melni punkti, veidojot ciešu trīsstūri. Acu mirklī aptvēru, ko tas nozīmē: no Perigē lidlauka šurp devās trīs jauna tipa reaktīvie iznīcinātāji, kuru ātrums pārsniedz 2000 km stundā.

— Uzmanību, briesmas! — piemirsis, ka isi mūsu valodu nesaprot, es skaļi iesaucos.

Reizē ar mani iznīcinātājus pamanīja arī Aass. Viņš lika pārtraukt nolaišanos, un mēs atkal sākām celties augstāk. Iznīcinātāji neatkāpās. Viens no tiem pašāvās tik tuvu garām, ka es tajā skaidri saskatīju pat pilota galvu cepurē ar sejas aizsargu.

Suiliks pie vadības pults drudžaini raustīja sviras. Iznīcinātāji pakāpeniski attālinājās un kā sīki, tumši punkti palika aizmugurē, slīdot aizvien zemāk un zemāk, līdz pilnīgi izgaisa no mūsu acīm. Ar katru nākamo mirkli apvārsnis paplašinājās, nu Zemi varēja aptvert ar vienu pašu skatienu. Debesis kļuva tumši zilas, tad violetas, beidzot melnas, un gaišā dienas laikā tajās sāka mirdzēt zvaigznes. Sapratu, ka atrodamies ārpus Zemes atmosfēras.

Pēc nepilnas pusstundas, kopš uzsākām lidojumu, mūsu planēta vairs bija redzama tikai kā liela, zaļgana, baltsvītrota bumba. Es biju pirmais cilvēks, kam palaimējās izrauties no Zemes pievilkšanas spēka varas.

Kamēr manā klātbūtnē notika «kara padomes» apspriede, kosmosa kuģis nekustīgi karājās izplatījumā. īsi diskutēja par nolaišanos, neko neslēpjot. Gluži otrādi — Esīna centās mani iepazīstināt ar visiem svarīgākajiem sīkumiem.