— Zeme, — es atteicu. — Tā vismaz to dēvē mūsu valstī. Citur to sauc savādāk, piemēram «earth»…

— Szeme, — Aass skaļi atkārtoja. — Interesanti. Mūsu valodā šis vārds nozīmē vardarbību un arī spēku, bet «earth» — lepnumu. Nu labi, nāc līdz!

Mēs iegājām telpā, kur atradās vissarežģītākās ierīces. Tur jau bija Suiliks ar Esīnu un vēl kāda sieviete.

— Tūlīt dosimies ceļā. Bet vispirms jādabū prom tavi tautieši, jo starta laikā atrasties ksilla tuvumā ir bīstami.

Suiliks nospieda vairākas nelielas sviras, Esīna izslēdza gaismu, un uz sienas parādījās Manjū klajums. Paslēpušies aiz kokiem, zemnieki joprojām spītīgi gaidīja. Aass paklusām vairākas reizes aprauti iesvilpās. Tas nozīmēja, ka viņš smejas.

— Skaties uzmanīgi! — Aass mani brīdināja.

Aiz kumpaina stumbra skaidri, it kā no triju soļu atstatuma, pamanīju šautenes stobru un stīvas runča ūsas: tēvocis Karrērs! Spēji izmests no slēptuves, pazaudējis šauteni un novēlies četrrāpus zemē, viņš kūleņoja pāri krūmiem un viršiem, plātīdamies ar rokām un vietējā izloksnē nepārtraukti bērdams lamu vārdus, kurus skaļi pārraidīja pastiprinātājs. Pēdīgi viņš nozuda jaunu kastaņu biezoknī. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tēvoča Karrēra biedrus.

Aass deva kaut kādu rīkojumu.

— Nu viņi ir pietiekami tālu, — viņš man paskaidroja, — mēs startējam. Nemanīju ne mazākā trokšņa, ne vibrācijas, un dīvainākais, ka nemaz nejutu arī paātrinājumu. Zeme strauji.attālinājās. Mirkli pavīdēja Manjū klajums ar ksilla nolauztajiem krūmiem. Un tad mēs bijām jau gabalā.