— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».

Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stāvoklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedotsarežģītiem bioloģiskiem eksperimentiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti atturīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainījāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pieskaita tiem visās pasaules malās izkaisītajiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.

Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.

— Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs, — es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.

— Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.

Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:

— Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnācis?

— Tas esmu es, Seva.

— Nolādēts! Nāc taču iekšā!

Būdams krievu emigrantu pēctecis no mātes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapinisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».

Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasveicinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, ne lūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.

— Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svinīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu…

— Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?

— Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi priecājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?