— Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!

— Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.

— Vērtīgāks? — es brīnījos.

— Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.

Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus soļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavīdam trausls sievietes siluets. Bet es taču zināju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.

It kā uztvēris manu skatienu, draugs aplika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.

— Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!

— Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.

— Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!

Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvētajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan tobrīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigdamies priekšā maniem jautājumiem, paskaidroja:

— Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā paciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūsdienu ķīmija!

Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta saruna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani nepatīkami pārsteidza viņa vārdi:

— Lūk kā? Lieliski!

— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sarūgtināts iesaucos.

— Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?

— Jā.

— Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunāsim vakarā.