— Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?

— Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.

Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc latu, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena Irlpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvilpos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikromanipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā, tumšā blakustelpā slējās milzīgs rentgenaparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.

— Kas tas? — es pavaicāju.

— Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Tikai modelis…

— Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?

— Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to nerunāsim.

— Kā tev tīk, — aizvaino!i atteicu. -Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?

Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.

— Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.

Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pārklāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, manām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskaitāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rādīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu laboratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.

Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atskanēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pārklāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.

— Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.

— Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.

— Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.