Dīvainākais ir tas, ka ne mazāk kā piecpadsmit zemnieku apzvērējuši — viņi šos cilvēkiem līdzīgos «nelabos» esot redzējuši paši savām acīm; tiem piemītot pārdabiskas spējas pienaglot katru pie zemes. Gan prefekts, gan Perigē bīskaps pavēlējis uzsākt izmeklēšanu. Taču oficiālajā pratināšanā zemnieku liecības tik pārliecināti vairs neskanējušas. Galu "galā viss noklusis.

— Un tomēr, — piebilda Bušārs, — man jāatzīstas, ka tonakt, kad «nelabie» nozuda, arī es pie debesīm Rufiņjakas pusē redzēju spilgti zaļu uzliesmojumu.

Notikums pats par sevi likās nenozīmīgs. Līdzīgus stāstus var dzirdēt, cik vien tīk, uz katra soļa. Bet šoreiz tas neizprotami saistīja manu uzmanību, un es te klusībā meklēju kādu sakaru ar Klēra savādībām.

Kad atgriezos mājās, Klērs šķita daudz mierīgāks, it kā pēc ilgām šaubām būtu pieņēmis noteiktu lēmumu. Ēdamistabā galds. bija klāts trim personām. To ievērojis, pavaicāju:

— Tu vēl kādu gaidi?

— Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.

— Sievu? Vai tad esi precējies?

Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!

— Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas notiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. lina ir ārzemniece.

Klērs mirkli vilcinājās.

— Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti j runā franciski.

— Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu valodu!

— Ja, es to iemācījos pērn, desmit menešus ceļodams pa Somiju. Vai es tev par to nerakstīju?

— Nē. Un es līdz šim domāju, ka somu valoda ir ārkārtīgi grūta!

— Tas tiesa. Bet tu taču pazīsti manas spējas, turklāt slāviskā izcelšanās… — pēkšņi pusvārdā aprāvies, Klērs iesaucās: — Ilna!

Ienaca neparasti slaida, trausla meitene pareiziem sejas vaibstiem, nenosakāmas krāsas acīm — ne gluži pelēkām, ne zaļganzilām — un gandrīz pilnīgi baltiem matiem. Viņa bija brīnumdaiļa. Taču kaut kas šajā meitenē likās ļoti dīvains, tikai es neizpratu, kas īsti. Varbūt zeltainā ādas krāsa, kas pārāk krasi atšķīrās no gaišajiem matiem? Neticami mazā mute? Uzkrītoši lielās acis? Vai arī viss, kopā ņemot?