Graciozi palocījusies, meitene sniedza man roku ar neredzēti smalkiem, gariem pirkstiem un klusā, dziedošā balsī kaut ko teica.

Pie vakariņu galda sēdēju viņai iepretī. Jo ilgāk meiteni vēroju, jo dīvaināka viņa man šķita. Viņa itin veikli rīkojās ar nazi un dakšiņu, bet kustībām trūka tā neapzinātā automātisma, ko piešķir ieradums.

Maltītes laikā es gandrīz nemitīgi klusēju. Turpretī Klērs runāja par mums visiem. Vecā Madlēna pat šajā apvidū, kur vispār lielisku mājsaimnieču netrūkst, tika uzskatīta par reti labu virēju. Mans draugs bija pamatīgi iztukšojis savu vīna pagrabu. Ievēroju, ka, pretēji doktoram un, atklāti sakot, arī man, Una ēd maz un pavisam nedzer. Tikai, kad vakariņas tuvojās beigām, es, palēnām pārvarējis mulsumu, atguvu valodu un spēju brīvi kustēties. lina visu laiku klusēja un tikai lāgiem ielūkojās Klēram acīs; man radās savāds iespaids, ka šī saskatīšanās pauž ne vien jūtas, bet ir arī īpaša domu apmaiņa.

Pēc saldā ēdiena Klērs, rūpīgi salocījis salveti, piecēlās un iekārtojās zemajā atzveltnī pie iekurtā kamīna. Norādījis man uz krēslu sev iepretī, viņš pazvanīja apteksnei un palūdza atnest kafiju. Una uz brīdi izgāja. Drīz viņa atgriezās ar četrkārtīgi salocītu avīzi rokās. Paņēmis avīzi, Klērs sniedza to man. Uzmetis īsu skatienu virsrakstiem, sapratu, ka avīze vismaz pusgadu veca. Grasījos to atdot Klēram un pavaicāt, ko tas nozīmē, kad pēkšņi lappuses lejas malā pamanīju ar sarkanu zīmuli apvilktu rakstu:

Jau atkal lidojošie šķīvji!

Kanzassitijā, 2. oktobrī. Vakar pievakarē leitnants Džordžs K.