Pieņemot lēmumu pārtraukt mācības, biju pārliecināts par tā galējo un neatgriezenisko raksturu: es vairs nevēlējos satikties ar donu Huanu. Taču 1968. gada aprīlī es saņēmu vienu no pirmajiem manas grāmatas eksemplāriem un nez kāpēc nolēmu, ka man tā jāparāda donam Huanam. Es viņu apciemoju, un mūs vienojošā skolotāja un skolnieka saikne noslēpumainā kārtā atkal atjaunojās. Tā aizsākās manas apmācības otrais cikls, kas ļoti atšķīrās no pirmā. Manas bailes jau vairs nebija tik saasinātas, kā līdz šim. Arī dona Huana "mācību stundu" kopējā noskaņa nebija tik skarba. Viņš daudz smējās pats un smīdināja mani, it kā tādā veidā speciāli cenzdamies mazināt visa apmācības procesa nopietnību. Viņš muļķojās viskritiskākajos otrā cikla brīžos un tādā veidā man palīdzēja izturēt pārbaudījumus, kas itin viegli varēja pārvērsties uzmācīgā murgā un novest pie nopietniem psihiskiem traucējumiem. Viņš uzskatīja, ka tikai šāds viegls un vēlīgi' 'atvērts" gara stāvoklis ļaus man izturēt visu man nododamo neparasto zināšanu gūzmu.
—Tu nobijies un aizbēgi tāpēc, ka sajuties velnišķīgi svarīgs, — viņš teica, paskaidrojot manu aiziešanu. — Svarīguma sajūta padara cilvēku smagu, neveiklu un pašapmierinātu. Bet, lai kļūtu par zināšanu cilvēku, jābūt vieglam un plūstošam.