Šī nebija tāda saruna, kuru būtu vērts pierakstīt; es necentos runāt pārlieku gudri un nepievērsos no­zīmīgām problēmām. Mēs apspriedām laika apstākļus, gaidāmo ra­žu, viņa mazdēlu, jaki indiāņus, meksikāņu valdību. Teicu donam Huanam, ka man patīk tā īpašā sajūta, kas rodas, tumsā sarunājo­ties. Viņš atbildēja, ka mani teiktie vārdi atbilst manai pļāpīgajai da­bai; man ir viegli mīlēt pļāpāšanu tumsā, tāpēc ka pļāpāšana — tas ir vienīgais, ar ko es varu nodarboties šai laikā. Es iebildu, ka man patīk nevis pats sarunas process, bet tumsas nomierinošais siltums, kas mūs apņem. Viņš man pajautāja, ko es daru mājās, kad sa­tumst. Atbildēju, ka vienmēr ieslēdzu gaismu vai pastaigājos pa ap­gaismotajām ielām, līdz pienāk laiks iet gulēt.

— O-o-o! — viņš neuzticīgi novilka. — Es domāju, ka tu esi iemācījies izmantot tumsu.

— Bet kā gan to var izmantot? — es jautāju.

Viņš teica, ka tumsa (viņš to nosauca par "dienas tumsu") ir labākais laiks, lai "redzētu". Vārdu "redzēt" viņš izteica īpašā into­nācijā. Gribēju uzzināt, ko viņš ar to bija domājis, taču viņš atbildē­ja, ka ir jau pārāk vēlu, lai iedziļinātos šajā jautājumā.

1968. gada 22.maijā

Tiklīdz piecēlos, tūdaļ bez jebkādiem tuvākiem paskaidroju­miem teicu donam Huanam, ka esmu izdomājis sistēmu, kas izskaid­ro to, kas notiek mitotas — magu peijotes sapulces laikā. Es paņē­mu savas piezīmes un nolasīju savu izstrādāto versiju. Viņš pacietīgi gaidīja, kamēr centos izskaidrot viņam savu shēmu.