Mans jautājums pārvērta viņa grimasi smaidā, bet tad atskanēja dārdoši smiekli. Es arī pacentos iesmieties un nervozi pajautāju, kas gan šeit tik smieklīgs.
— Tu esi traks! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan kāds sāks noņemties ar kādu īpašu grupas noskaņošanu tik svarīgā laikā kā mitota? Tu domā, ka ar Meskalito var tā vienkārši niekoties?
Uz mirkli iedomājos, ka viņš tīšām novirzījies no sarunas temata, taču viņš atbildēja uz manu jautājumu.
— Kāpēc gan kādam vajadzētu ar to nodarboties? — viņš visai asi pajautāja. — Tu taču pats esi piedalījies mitotās, un tev būtu jāzina, ka neviens tev nepaskaidroja, kas jājūt vai jādara, — neviens, izņemot pašu Meskalito.
Es uzstāju, ka tas nav iespējams, un atkal lūdzu pastāstīt, kādā veidā tiek panākta vienošanās.
— Es zinu, kāpēc tu atbrauci, — dons Huans noslēpumaini noteica. — Taču es tev nekādi nevaru palīdzēt visā šai lietā, jo gluži vienkārši nepastāv nekādas grupas noskaņošanas sistēmas.
— Bet kā tad cilvēki īsti vienojas par Meskalito klātbūtni.
— Tāpēc taču, ka viņi redz, — dons Huans teica un it kā nejauši piebilda: — Bet kāpēc gan tu pats nevarētu piedalīties vēl vienā mitotā un visu pats ieraudzīt.
Sajutu, ka viņš izliek man lamatas. Neko neteicu, taču noliku malā savas piezīmes. Viņš neuzstāja.