Pēc kāda laika dons Huans palūdza aizvest viņu pie kāda viņa drauga. Mēs tur pavadījām lielāko dienas daļu. Sarunas laikā viņa draugs Džons man pajautāja, vai es vēl aizvien interesējos par peijoti. Pirms astoņiem gadiem Džons man deva peijotes batoniņus mana pirmā eksperimenta laikā. Es nezināju, ko atbildēt. Dons Huans nāca man talkā, paziņodams, ka esmu guvis šai jomā vērā ņemamus sasniegumus.
Atpakaļceļā uz dona Huana mājām sajutu nepieciešamību atbildēt uz Džona uzdoto jautājumu un it kā starp citu pateicu, ka man nav nekādas vēlēšanās mācīties vēl kaut ko par peijoti, jo tas prasa īpašu tāda veida vīrišķību, kura man nepiemīt, un, ka, paziņodams par savu lēmumu izbeigt mācības, es patiešām tieši to ari biju domājis. Dons Huans pasmaidīja un neko neteica. Es turpināju runāt visu atlikušo ceļu.
Mēs apsēdāmies tīrajā laukumiņā viņa mājas durvju priekšā. Bija karsta, skaidra diena, taču pūta viegls vējiņš, atnesdams patīkamu vēsumu.
— Bet kāpēc tu tik ļoti uzstājīgi to atkārto? — dons Huans pēkšņi pajautāja. — Cik gadus tu jau stāsti, ka vairs nevēlies mācīties?
—Trīs.
— Kāpēc tu tik ļoti uztraucies?
— Es jūtu, ka tevi nododu, don Huan. Droši vien tāpēc visu laiku par to arī runāju.
— Tu mani nenodod.
— Es tevi pievīlu. Aizbēgu. Es atzīstu savu sakāvi.