—  Man ir pilnīgi vienalga, vai tu melo vai nē, — viņš asi notei­ca. — Mani interesē pavisam kas cits. Tu negribi mācīties nejau tāpēc, ka baidies. Tam ir pavisam kāds cits iemesls.

Neatlaidīgi lūdzu viņam paskaidrot šo citu iespējamo manas ne­vēlēšanās iemeslu, taču viņš neko neteica—vienkārši grozīja galvu, it kā nespēdams noticēt, ka es pats to nezinu.

Teicu, ka, iespējams, tā ir inerce, kas attur mani no mācībām. Viņš gribēja uzzināt vārda "inerce" nozīmi. Es nolasīju viņam definī­ciju no vārdnīcas: "Matērijas tendence saglabāt miera stāvokli, ja tā atrodas miera stāvoklī, vai kustības gadījumā saglabāt kustību sā­kotnējā virzienā, ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks."

—  Ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks, — viņš atkārtoja. — Tie, šķiet, ir labākie vārdi, kurus tu atradi. Es jau tev teicu — tikai caurs pods var censties kļūt par zināšanu cilvēku saviem paša spē­kiem. Saprātīgi domājošu cilvēku nākas iemācīt ar viltu.

—  Bet es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka atradīsies vesels bars tādu cilvēku, kas ar vislielāko prieku gribēs mācīties.

—  Jā, taču viņi neskaitās. Parasti viņi jau ir ieplaisājuši. Gluži kā ķirbju pudeles, kas, spriežot pēc izskata, ir vislabākajā kārtībā, ta­ču sāk tecēt tai pašā mirklī, tiklīdz tās piepilda ar ūdeni. Man nācās pievērst tevi mācībām ar viltu, gluži tāpat kā kādreiz to izdarīja mans benefaktors. Pretējā gadījumā tu nekad nebūtu iemācījies to, ko zini tagad. Iespējams, pienācis laiks tevi atkal piemānīt.