— Tu dari, ko vari. Turklāt tu vēl neesi cietis sakāvi. Tas, ko es tev mācu, ir ļoti grūti. Katrā ziņā man tas padevās vēl grūtāk.
— Bet tu izturēju, don Huan. Ar mani viss ir citādi. Es padevos un atbraucu tevi apciemot nejau tāpēc, ka gribu mācīties, bet tāpēc, ka gribēju tev uzdot pāris jautājumus, kas saistīti ar manu darbu.
Dons Huans uz mani palūkojās, bet tad novērsa skatienu.
— Tev jāļauj dūmiņam atkal sevi vadīt, — viņš pārliecinoši noteica.
— Nē, don Huan, es vairāk nevaru pielietot tavu dūmiņu. Rādās, ka esmu sevi izsmēlis.
— Tu vēl neesi pat sācis.
— Es ļoti baidos.
— Skaidrs, ka baidies. Taču bailes nav nekas jauns. Nedomā par tām. Domā par redzēšanas brīnumiem.
— Es patiešām gribētu domāt par šiem brīnumiem, taču nespēju. Kad domāju par tavu dūmiņu, sajūtu kaut kādu tumsu, kas neizbēgami virzās man virsū. Tas ir tā, it kā uz zemes vairs nebūtu cilvēku, neviena paša, ko varētu uzrunāt. Tavs dūmiņš man parādīja vientulības bezgalību, don Huan.
—Nav tiesa, lūk, piemēram, es. Dūmiņš ir mans sabiedrotais, bet es nebūt neizjūtu tādu vientulību.
— Tu esi citāds. Tu uzvarēji savas bailes. Dons Huans viegli uzsita man uz pleca.
— Tu nebaidies,—viņš mierīgi pateica. Viņa balsi jautās dīvaina apsūdzība.
— Vai tad es kādreiz meloju par savām bailēm, don Huan?