— Tās bija patiesi labas drogas, — dons Huans stāstīja — Mans draugs Visente gatavoja lieliskus augu ekstraktus.
Es pastāstīju donam Huanam, ka kāda sava Meksikas brauciena laikā sastapu viņa draugu Visenti.
Dons Huans, šķiet, bija ļoti izbrīnījies un gribēja uzzināt par to ko vairāk.
Toreiz es braucu caur Durango un atcerējos, ka dons Huans reiz man bija teicis, lai es apciemoju viņa draugu, kas dzīvo šai pilsētā. Es sāku viņu meklēt, uzmeklēju, un mēs kādu laiciņu ar viņu sarunājāmies. Atvadoties viņš iedeva man maisiņu ar augiem un paskaidroja, kā vienu no tiem iestādīt.
Pa ceļam no Aguaskalentes pilsētas apstādināju automašīnu un pārliecinājos, ka visapkārt neviena nav. Katrā ziņā vismaz kādas desmit minūtes novēroju ceļu un apkārtni. Neredzēju nedz mājas, nedz kādus mājlopus, kas ganītos ceļa tuvumā. Es apstājos kāda neliela pakalna virsotnē — no šejienes vēroju visu ceļu sev priekšā un aizmugurē. Cik vien varēju saskatīt, tas bija tukšs abos virzienos.
Nogaidīju vēl dažas minūtes, lai koncentrētos un atcerētos dona Visentes norādījumus. Paņēmis augu, es gāju pa kaktusu lauku uz austrumiem no ceļa un iestādīju to tā, kā man bija paskaidrojis dons Visente. Lai aplietu augu, man līdzi bija minerālūdens pudele. Es pacentos to atvērt, nositot korķi ar dzelzi, ar kuru raku bedri, taču pudele saplīsa, un stikla lauska aizskāra manu augšstilbu, izraisot asiņošanu.