Atgriezos pie mašīnas, lai paņemtu citu minerālūdens pudeli. Kad ņēmu ārā to no bagāžnieka, apstājās "Volkswagen" autobusiņš un vadītājs pajautāja, vai man nevajag palīdzēt. Es teicu, ka viss kārtībā, un viņš aizbrauca. Atgriezos apliet augu, bet tad tūdaļ gāju atpakaļ. Kad līdz mašīnai bija palikuši kādi trīsdesmit metri, pēkšņi izdzirdu balsis. Sāku skriet uz šosejas pusi lejup pa nogāzi un ierau­dzīju pie mašīnas trīs meksikāņus — divus vīriešus un vienu sievieti. Viens no vīriešiem sēdēja uz priekšējā bufera. Viņš bija apmēram četrdesmit gadus vecs, vidēja auguma, tērpies vecās biksēs un izdi­lušā rozā kreklā, aiz muguras kuļājās kaut kāds sainis. Viņa kurpes nebija sašņorētas un, šķiet, bija viņam par lielu un ļoti neērtas. Viņš visu laiku svīda.

Otrs vīrietis, kas stāvēja tālāk no mašīnas, izskatījās krietni vien trauslākas miesasbūves un mazāks augumā par pirmo, ari vecāks— tā ap gadiem piecdesmit. Melni, atpakaļ atsukāti mati, aiz muguras mazāku izmēru soma. Viņš bija labāk ģērbies — tumši zila jaka, zilas bikses un melnas kurpes. Viņš nemaz nebija nosvīdis un šķita absolūti atsvešināts un vienaldzīgs.

Sievietei, šķiet, arī bija tā ap četrdesmit. Viņa bija resna un tumša. Ģērbusies melnos svārkos, baltā svīteri, kājās kurpes ar asiem purn­galiem. Viņai nebija ceļasomas, taču bija tranzistors. Viņa izskatījās ļoti nogurusi, un viņas seju klāja sviedru lāses.