— Es neizprotu viņu funkciju, don Huan. Ko sabiedrotie dara pasaulē?
— Tas ir gluži tas pats, ja man vaicātu, ko mēs, cilvēki, darām pasaulē. Es patiešām nezinu. Mēs vienkārši esam šeit, un tas arī viss. Un sabiedrotie arī ir šeit gluži tāpat kā mēs; bet varbūt bija šeit jau arī pirms mums.
— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan: "pirms mums"?
— Mēs, cilvēki, ne vienmēr esam bijuši šeit.
— Tu domā "šeit" — valstī vai "šeit" — pasaulē.
Te nu šai sakarā aizsākās ilga diskusija. Dons Huans teica, ka viņam eksistē tikai viena pasaule — tā vieta, kur viņš sajūt sev pamatu zem kājām. Es viņam jautāju, kā gan viņš zina, ka mēs ne vienmēr esam bijuši pasaulē.
— Ļoti vienkārši, — viņš teica. — Mēs, cilvēki, loti maz ko zinām par pasauli. Koijots zina daudz vairāk, nekā mēs. Diez vai koijotu kādreiz pieviļ pasaules ārējais apveids.
— Bet kā gan mēs pamanāmies viņus noķert un nogalināt? — es jautāju. — Ja jau viņus nepieviļ ārējais atveids, kādēļ tad viņi tik viegli iet bojā?
Dons Huans tik ilgi mani uzlūkoja, līdz sāku izjust zināmu satraukumu.
— Mēs varam noķert vai noindēt, vai nošaut koijotu, — viņš teica,—tas mums būs viegls ieguvums, jo viņš vēl nepazīst cilvēka manipulācijas. Taču, ja koijots izdzīvos, tad vari būt pilnīgi drošs par to, ka mēs viņu nekad nenoķersim otrreiz.